Pirmā daļa
Trešās vispasaules teorijas politiskais aspekts

Demokrātija
/ tautas vara /

Varas instruments

"Cilvēku sabiedrības galvenā politiskā problēma ir jautājums par varas instrumentu".

"Šī problēma bieži vien izraisa pat ģimenes konfliktus".

"Jautājums par varas instrumentu visā tā nopietnībā pastāv kopš mūsdienu sabiedrības sākumiem".

Mūsdienu tautas un sabiedrības pastāvīgi saskaras ar varas instrumenta problēmu, pakļauj sevi riskam un cieš no tās smagajām sekām. Līdz šim  nav izdevies atrast šīs problēmas pilnīgi demokrātisku atrisinājumu. Zaļā grāmata sniedz varas instrumenta problēmas pilnīgu atrisinājumu. Visas mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās sistēmas ir radušās varas instrumentu cīņas rezultātā – vienalga, vai tā būtu bruņota vai miermīlīga šķiru, klanu, cilšu, partiju vai atsevišķu personu cīņa. Šajā cīņā vienmēr uzvar varas instruments - persona, partija vai šķira.  Zaudētājos arvien paliek tauta, tātad īstenā demokrātija.

Politiskā cīņa, kuras rezultātā ir uzvarējis, piemēram, kandidāts, par kuru balsojuši 51 procents vēlētāju, noved pie demokrātijas togā  maskēta diktatoriska varas instrumenta uzvaras, jo pārējie 49 procenti vēlētāju izrādās pakļauti varas instrumentam, par kuru viņi nav  balsojuši, bet kurš viņiem ir uzspiests. Tā arī ir diktatūra. Tāda veida politiskā ciņa bieži vien beidzas ar tā varas instrumenta uzvaru,  kurš pārstāv mazākumu, ka tās notiek gadījumā, ja balsis tiek dalītas starp vairākiem kandidātiem, turklāt viens no viņiem ir saņēmis vairāk  balsu nekā katrs no pārējiem, atsevišķi ņemts. Ja summē pārējo kandidātu saņemto balsu skaitu, izrādās, ka tas sastāda vairākumu, kaut gan  tiek uzskatīts, ka ir uzvarējis pirmais kandidāts un turklāt vēl likumīgā, demokrātiskā ceļā! Patiesībā tā ir acīm redzama diktatūra viltus  demokrātijas maskā. Tāda ir visu mūsdienās pastāvošo politisko režīmu seja. Vai gan nav skaidrs, ka tās visas falsificē patiesu demokrātiju un  būtībā ir diktatoriski režīmi?

Parlamenti

Parlamenti ir mūsdienu tradicionālās demokrātijas pamats, taču, tautas pārstāvniecība parlamentos ir māns, tas ir demokrātijas problēmas aplams risinājums.

Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā.

Parlamenta galvenā misija ir uzstāties tautas vārdā, kas pats par sevi nav demokrātiski, jo ar vārdu "demokrātija" mēs saprotam tautas varu. Pats parlamenta pastāvēšanas fakts nozīmē varu bez tautas. Patiesa demokrātija ir iespējama vienīgi ar pašas tautas, nevis tikai ar tās pārstāvju piedalīšanos.

Parlamentārā pārstāvniecība ir māns.

Parlamenti ir kļuvuši par likumīgām barjerām tautas ceļā uz varu, tie ir atbīdījuši tautas masas no līdzdalības politikā un monopolizējuši to varu. Tautai ir atstāta tīri ārišķīga, falsificēta demokrātijas izpausme - tiesības stāvēt garās rindās pie urnām vēlēšanu iecirkņos.

Parlaments nav tautas vara.

Lai atklātu parlamentu īsteno būtību, atgriezīsimies pie to izcelsmes. Parlamentus ievēlē vai nu visi iedzīvotāji vēlēšanu iecirkņos, vai  partijas un partiju koalīcijas. Tos mēdz arī nozīmēt. Visas šis metodes nevar uzskatīt par demokrātiskām, jo iedzīvotāju sadalīšana pa  vēlēšanu iecirkņiem nozīmē, ka viens deputāts pārstāv tūkstošiem, desmitiem tūkstošu un dažkārt pat simtiem tūkstošu vai miljoniem cilvēku  atkarībā no vēlētāju skaita. Tas nozīmē, ka deputāts nekādi nav saistīts ar vēlētājiem ciešām organizatoriskām saitēm, kaut gan viņš, tāpat kā pārējie deputāti, skaitās - savas tautas pārstāvis.

Parlamenti ir demokrātijas falsifikācija.

Rezultātā masas ir pilnīgi atrautas no deputāta, bet deputāts, saņēmis vēlētāju balsis, pilnīgi atraujas no masām. Viņš monopolizē masu varu un tiesības izlemt to problēmas.

No teiktā mēs redzam, ka tradicionālā, mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija nodrošina parlamenta loceklim neaizskaramības statusu un rada ap viņu oreolu, tajā pašā laikā atsakot tādās tiesībās vienkāršajiem ļaudīm. Tas nozīmē, ka parlamenti ir kļuvuši par tautas varas uzurpēšanas un piesavināšanās līdzekļiem. Tautām ir tiesības tautas revolūcijas ceļā cīnīties par to, lai sagrautu par parlamentiem dēvētos demokrātijas monopolizācijas instrumentus, un pavēstīt: nekādas pārstāvniecības tautas vārdā!

Ja parlamentu ir noformējusi vēlēšanās uzvarējusi partija, tad tas nav tautas, bet attiecīgās partijas parlaments, kas pārstāv konkrētu  partiju, nevis tautu. Tāda parlamenta nozīmētie varas izpildorgāni pārstāv uzvarējušās partijas, nevis tautas varu.Tas pats sakāms par parlamentu, kurā katra partija saņem noteiktu vietu skaitu. Šīs vietas ieņēmušie deputāti ir savu partiju, nevis tautas pārstāvji. Varas orgāni, kurus ir izveidojusi partiju koalīcija, pārstāv partiju koalīcijas, nevis tautas varu.

Tādu režīmu apstākļos tautas kļūst par brāļu kara upuriem. Politiskie pretinieki, izmantojot tautu cīņā par varu. Lai saņemtu vajadzīgo balsu skaitu, krāpj un ekspluatē tautu. Bet cilvēki padevīgi kā rožukronī virzās garās rindās, lai iesviestu vēlēšanu urnās savus biļetenus. (tieši tāpat viņi iemestu atkritumu urnā papīra strēmeles.) Tāda ir mūsdienu pasaulē valdošā demokrātija, vienalga, vai tā darbotos vienpartijas, divpartiju, daudzpartiju sistēmā - vai sistēmā, kurā vispār nepastāv nekādas partijas.

No sacītā top skaidrs, ka parlamentārā pārstāvnieciba ir māns. Kas attiecas uz parlamentiem, kuri tiek formēti deputātu nozīmēšanas ceļā vai  balstās uz deputātu vietu mantošanas tiesībām, tad jāsaka, ka tie vispār nav uzskatāmi par kādu no demokrātijas formām. Bez tam, tā kā parlamentu vēlēšanu sistēma balstās uz aģitāciju balsu skaita iegūšanai, tā ir vārda tiešā nozīmē demagoģiska sistēma, jo balsis var nopirkt vai tendenciozi sagrozīt to skaitu. Nabagie taču nevar konkurēt ar bagātajiem pirmsvēlēšanu kampaņās, tādēļ vienmēr uzvar bagātie, tikai bagātie!

Pārstāvnieciskās pārvaldes teoriju izvirzīja filozofi, domātāji un literāti tajos laikos, kad karaļi, sultāni un iekarotāji apgājās ar tautām kā ar mēmiem lopiem. Toreiz tautu lielākais sapnis bija izvirzīt savus pārstāvjus, ar kuru starpniecību tās varētu runāt ar tādiem valdniekiem. Bet pat šī viņu vēlēšanās bija nepiepildāma, un tautām nācās noiet garu un smagu cīņas ceļu, līdz tās sasniedza kāroto mērķi. Taču šodien, republiku laikmetā, kad tuvojas masu laikmets, ar deputātu saujiņu pārstāvētā demokrātija, kas uzstājas plašu tautas masu vārdā, ir absurds. Tā ir novecojusies teorija un sevi izsmēlusi prakse. Varai ir pilnīgi jābūt tautas rokās.

Viscietsirdīgākās diktatūras, kādas jebkad pazinusi pasaule, ir pastāvējušas parlamentāro režīmu apstākļos.

Partija

Partiju sistēma ir demokrātijas izrūnīšana.

Partija ir mūsdienīga diktatūra, tas ir mūsdienu diktatūras varas instruments. Tas ir jaunākais varas instruments. Tā ka partija nav atsevišķa persona, tad formālas demokrātijas redzamība tiek radīta, veidojot deputātu sapulces un komitejas. Nozīmīga loma ir arī partijas biedru propagandas darbībai. Partija nekādā gadījumā nav demokrātijas instruments, tā kā sastāda cilvēku grupu kopīgām interesēm, kopīgu kultūru, kopīgu teritoriju vai kopīgu ideoloģiju. Šie cilvēki organizē partiju, lai īstenotu savas intereses, uzspiestu sabiedrībai savus uzskatus un nodrošinātu sabiedrībā savu uzskatu monopolu. Viņu mērķis ir savas programmas īstenošanas vārdā saņemt varu savās rokās. No patiesas demokrātijas viedokļa nav pieļaujams, ka viena partija valdītu pār visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu daudzveidība.

Partijas piederība ir nodevība.

Partija ir diktatorisks varas instruments, kas dod iespēju kāda viena viedokļa paudējiem vai personām, kuras apvieno kādas kopīgas intereses, pārvaldīt visu tautu, jo tauta ir interešu, raksturu, teritoriju un uzskatu dažādību kopums. Partija ir diktatorisks varas instruments, kas dod iespēju kāda viena viedokļa paudējiem vai personām, kuras apvieno kādas kopīgas intereses, pārvaldīt visu tautu. Attiecībā pret tautu partija ir mazākums. Partijas nodibināšanas mērķis ir radīt varas instrumentu tautas pārvaldīšanai, citiem vārdiem sakot, ārpus partijas esošo pārvaldīšanai ar partijas palīdzību, jo partija balstās uz despotiski autoritāra tautas pakļaušanas principa. Pastāv uzskats, ka partijas nākšana pie varas ir tās mērķu - bet tie parasti tiek deklarēti kā saskanīgi ar visas tautas mērķiem - īstenošanas ceļš. Šī teorija, kas aicina attaisnot partijas diktatūru, ir jebkuras diktatūras attaisnošanas pamatā. Partiju skaits nemaina lietas būtību: jo vairāk partiju, jo asākas cīņas risinās starp tām. Šīs cīņas, kas iznīcina tautas iekarojumus un sagrauj jebkuru uz visas sabiedrības labklājības celšanu vērstu programmu, izmanto konkurējošās partijas, lai attaisnotu savus mēģinājumus saļodzīt valdošās partijas pamatus un ieņemt tās vietu. Partijas reti kad ķeras pie ieročiem. Parasti tiek laista lietā savstarpēja nosodīšana un nomelnošana. Šādas cīņas neizbēgami skar sabiedrības augstākās un dzīves svarīgākās intereses. Turklāt daļa šo interešu, ja ne visas, tiek ziedotas ķīviņam starp partijām, jo sitiens pa šim interesēm dod iespēju opozicionārajām partijām pārliecinošāk argumentēt savas pretenzijas pret valdošo partiju vai partiju koalīciju. Tā kā pēc sava rakstura jebkura opozicionārā partija arī ir varas instruments, tad tai, lai tā nāktu pie varas, ir jāgāž valdošais varas instruments. Lai pierādītu pēdējā nekompetenci, opozicionārā partija cenšas nolīdzināt līdz ar zemi tā sasniegumus un noliegt tā darbības programmu pat tādā gadījumā, ja tā kalpo tautas interesēm. Līdz ar to sabiedrības intereses un sabiedrības attīstības programmas tiek ziedotas partiju savstarpējai cīņai par varu. Tādēļ, neskatoties uz sabiedriskās aktivitātes atmosfēru, kas rodas uz partiju cīņas fona daudzpartiju sistēmā, šī cīņa, no vienas puses, grauj sabiedrības politisko, sociālo un ekonomisko dzīvi, no otras, - noved pie jauna varas instrumenta uzvaras, kas principā neatšķiras no iepriekšējā, citiem vārdiem sakot, pie vienas partijas krišanas un otras uzvaras, kamēr tauta, tātad demokrātija, atkal paliek zaudētājos. Bez tam, partijas ir pērkamas un var tikt uzpirktas kā no iekšienes, tā no ārienes.

Pēc savas būtības partijas rodas kā tautas interešu aizstāves. Tālākās darbības gaitā partijas vadība sāk rūpēties par partijas biedru interesēm, bet pēc tam partijas līderis kļūst par partijas vadības interešu aizstāvi. Acīm redzami, ka spēlīte partijās ir demokrātijas tērpā maskēts farss, kas būvēts uz egoisma, despotisma, triku un politikānisma pamatiem. Tas viss liecina par to, ka partiju sistēma ir atklāta, neslēpta diktatūras forma. Taču, kamēr pasaule nav nogājusi šo etapu, taisnīguma labad sauksim to par mūsu laikmeta diktatūru.

Uzvarējušās partijas radītais parlaments ir konkrētās partijas parlaments, bet šī parlamenta izpildvara - tās vara pār tautu. Valdošā partija,  kura - kā tiek sludināts - pārstāv visas tautas intereses, patiesībā ir otras tautas daļas niknākais ienaidnieks, vienas vai vairāku opozicionāro partiju un to piekritēju ienaidnieks. Opozīcija nav tautas kontroles, kas pārbauda valdošās partijas darbību, tā tikai gaida izdevīgu brīdi, lai ieņemtu valdošās partijas vietu pie varas pīrāga: saskaņā ar pastāvošās demokrātijas principiem likumīgs kontroles orgāns ir parlaments, kura vairākumā ir valdošās partijas biedri. Tātad kontrole atrodas pašas valdošās partijas rokās, bet vara - tās pašas partijas rokās, kas to kontrolē. No sacītā redzams, cik melīgas, viltotas un mazspējīgas ir mūsdienu pasaulē pastāvošās politiskās teorijas, uz kurām balstās demokrātija tās šodienas izskatā.

"partija pārstāv tautas daļu, bet tautas suverenitāte ir nedalāma."

"partija valda tautas vārdā, bet patiesībā nekāda pārstāvniecība tautas vārdā nav iespējama".

Partija ir mūsdienu cilts, tā ir klans. Sabiedrība, kuru pārvalda viena partija, ne ar ko neatšķiras no sabiedrības, kuru pārvalda viena cilts vai viens klans, tā kā partija, kā jau minēts, pārstāv vienas tautas daļas, viena sabiedrības slāņa intereses, vienu teritoriju vai vienu ideoloģiju, tāpat kā cilts vai klans un salīdzinājumā ar visu tautu ir mazākums. Uz šo interešu vai ideoloģijas bāzes veidojas vienots pasaules uzskats. Starpība starp partiju un cilti ir vienīgi pēdējās asinsradniecībā, kas, starp citu, partijas organizēšanas sākumstadijā var būt pilnīgi iespējama. Partiju cīņa par varu ne ar ko neatšķiras no cilšu vai klanu cīņas. Un, ja vienas cilts vai viena klana politiskā vara šobrīd tiek noraidīta un nosodīta, tad tikpat nepieļaujams ir arī vienas partijas režīms, jo abos gadījumos notikumi attīstās vienā virzienā un noved pie viena un tā paša rezultāta. Cilšu un klanu cīņas atstāj uz sabiedrību tikpat negatīvu un postošu ietekmi kā partiju cīņas.

Šķira

Šķiru politiskā sistēma ir līdzīga partiju, cilšu vai klanu sistēmai. Šķira, tāpat kā partija, cilts vai klans, pakļauj sev sabiedrību, kuru tā pārvalda. Šķira ir sabiedrības daļa ar kopīgām interesēm, kuru pamatā ir asinssaites, kopīga ideoloģija, kultūra, ģeogrāfiska kopība un vienāds dzīves līmenis.

Šķira, partija, klans un cilts ir vienu un to pašu faktoru radīti un attīstības gaitā nonāk pie viena un tā paša rezultāta - vienādiem uzskatiem par to, kā panākt kopīgu mērķi, kas rodas asinssaišu, ģeogrāfiskās kopības un vienādā dzīves līmeņa izraisīti.

Šāda cilvēku grupa sociāli formējas par šķiru, partiju, cilti vai klanu, kā rezultātā tiek radīts sociāls instruments, kas ar politiskiem  līdzekļiem darbojas šīs grupas interešu un ideju vārdā.

Jebkurā gadījumā tauta nav ne šķira, ne cilts, ne klans un ne partija, kas vienmēr pārstāv tautas mazākumu. Ja sabiedrībā ir nodibinājusies šķiras, partijas, cilts vai klana vara, tad šajā sabiedrībā būs diktatorisks režīms. Tādēļ šķiru vai cilšu koalīcijām ir dodama lielāka priekšroka nekā partiju koalīcijām, tā kā tauta savā pamatā sastāv no ciltīm un reti nākas sastapt cilvēku, kurš nepiederētu ne pie vienas cilts.

Katrs cilvēks pieder pie noteiktas šķiras. Kas attiecas uz partijām, tad nebūt visa tauta tajās sastāv. No tā izriet, ka partija vai partiju koalīcija ir mazākums salīdzinājumā ar plašām bezpartijiskām masām. No patiesas demokrātijas viedokļa nevar attaisnot šķiru, kas savās interesēs apspiež citas šķiras, tāpat kā nevar attaisnot partiju, kas savu interešu vārdā apspiež citas partijas. Tas pats attiecas uz ciltīm un klaniem. Pieļaut tādu patvaļīgu citu cilvēku apspiešanu nozīmē atteikties no demokrātijas principiem un sekot spēka loģikai. Šāda darbība ir diktatoriska, jo tā neatbilst visas sabiedrības interesēm, jo tās locekļi nepieder pie vienas šķiras, cilts, partijas vai viena klana.  Šādai rīcībai nav attaisnojuma. Apgalvojums, ka sabiedrība sastāv no daudzām grupām, no kurām viena apspiež citas, lai noturētos pie varas, ir mēģinājums attaisnot diktatūru. Tas neatbilst visas sabiedrības interesēm, bet gan tikai vienas šķiras, partijas, cilts vai viena klana, tātad sabiedrības aizstājēju interesēm. Šāda rīcība galvenokārt ir vērsta pret tiem sabiedrības locekļiem, kuri nav valdošās partijas biedri un nepieder pie apspiedēju klana, cilts vai šķiras.

Sabiedrība, kuru plosa partiju cīņas, ir līdzīga sabiedrībai, kuru plosa cilšu vai klanu cīņas.

Kādas šķiras radītā partija pakāpeniski aizstāj ar sevi šo šķiru un ar laiku arī tai oponējošo šķiru. Kļūstot par sabiedrības mantotāju, šķira manto tās īpašības. Citiem vārdiem sakot, piemēram, strādnieku šķira, apspiezdama citas šķiras, kļūst par visas sabiedrības personificētāju, iemiesojot sevī tās sociālo un materiālo bāzi. Ar laiku, lai arī ne uzreiz, pašā strādnieku šķirā sāk izpausties tās apspiesto šķiru īpašības, un rezultātā tā pārņem šo šķiru tipiskās pozīcijas, jo mantotājs parasti pārņem tās īpašības, no ka viņš manto. Tā strādnieku šķira ar laiku pārtop par sabiedrību ar tās priekšteces sabiedrības raksturīgajām pretrunām. Vispirms rodas atšķirības atsevišķu sabiedrības locekļu materiālajā un garīgajā līmenī, pēc tam veidojas sabiedrības slāņi, kas spontāni formējas par šķirām - tām pašām, kuras agrāk tika apspiestas. Cīņa par varu sabiedrībā atsākas no jauna: atsevišķas cilvēku grupas, sabiedrības slāni un, visbeidzot, jaunas šķiras mēģina sagrābt varu savās rokās.

Sabiedrības materiālā bāze nav stabila, jo pēc savas dabas tā ir sociāla. Varas instruments, kas balstās uz vienotu sabiedrības materiālo bāzi, iespējams, kādu laiku var palikt stabils, bet, tiklīdz šajā vienotajā materiālajā bāzē sāk izpausties jaunas materiālās un sociālās  dzīves parādības, sāk šo stabilitāti zaudēt.

Jebkura sabiedrība, kurā risinās šķiru cīņa, sākotnē ir bijusi bezšķiru sabiedrība, kas attīstības likuma neizbēgamības rezultātā ir radījusi antagonistiskas šķiras.

Šķira, kas atsavina citas šķiras īpašumu un pakļauj to sev, lai noturētu varu savās rokās, pierāda, ka šis īpašums ietekmē to tāpat, kā agrāk ietekmēja visu sabiedrību kopumā.

Īsāk sakot, mēģinājumi unificēt sabiedrības materiālo bāzi valsts pārvaldes problēmu risināšanai vai partiju, šķiru un cilšu cīņu izšķiršanai ir cietuši neveiksmi, tāpat kā mēģinājumi apmierināt masu prasības ar to pārstāvju starpniecību, vēlēšanu un referendumu ceļā. Šādu mēģinājumu atkārtošana ir tukšs laika tēriņš un tautas izsmiešana.



Referendums

Referendums ir demokrātijas falsifikācija. Tie, kas atbild "jā", un tie, kas atbild "nē", patiesībā neizsaka savu gribu, bet ar mūsdienu demokrātijas palīdzību ir nolemti klusēšanai, jo viņi var pateikt tikai vienu vārdu – "jā" vai "nē". Tā ir diktatoriskā režīma visstingrākā un visnežēlīgākā forma. "nē" sacītājam ir jādod iespēja motivēt, kādēļ viņš ir teicis "nē", bet "jā" sacītājam jāļauj paskaidrot, kādēļ viņš ir teicis "jā" un nevis "nē". Katram ir jādod iespēja pamatot savu gribu, izteikties, kādēļ viņš atbalsta vai noliedz to vai citu lēmumu.

Pa kādu ceļu ir jāiet cilvēcei, lai uz visiem laikiem atbrīvotos no tirānijas un diktatūras?

No tā, ka vissarežģītākais no demokrātijas problēmu jautājumiem ir jautājums par varas instrumentu, kas izpaužas partiju, šķiru un atsevišķu personu cīņās, un no tā, ka referendumi un vēlēšanas tikai maskē demokrātijas problēmu risinājumu neizdevušos mēģinājumus, jāsecina, ka ir jārada jauns varas instruments, kas nepārstāvētu tikai vienu sabiedrības daļu un neizraisītu konfliktus citiem vārdiem sakot, jāatrod tāds varas instruments, kas nebūtu ne partija, ne šķira, ne cilts, ne klans, bet būtu visa tauta kopumā, nevis "pārstāvniecība" tās vārdā. Nekādas pārstāvniecības tautas vārdā! Pārstāvniecība ir māns.

Ja izdotos radīt tādu varas instrumentu, problēma būtu atrisināta, un cilvēce uz visiem laikiem sarautu saites ar tirānijas un diktatūras laikmetu. To nomainītu tautas vara. Zaļā grāmata sniedz varas instrumenta problēmas pilnīgu atrisinājumu un norāda tautām pārejas ceļu no diktatūras uz patiesas demokrātijas laikmetu.

Jaunas teorijas pamatā ir tautas vara bez jebkādas pārstāvniecības formas. Atšķirībā no senā tiešas demokrātijas realizācijas mēģinājuma, kas nevarēja tikt ieviests dzīvē, jo tajos laikos nebija tautas masveida organizāciju, jaunā teorija realizē tiešo demokrātiju plānveidīgi un efektīvi.

Tautas kongresi un tautas komitejas

Vienīgais tautas demokrātijas īstenošanas ceļš ir tautas kongresu organizēšana.

Bez tautas kongresiem nav demokrātijas.

Visas citas varas sistēmas nav demokrātiskas, ja tās nav orientētas uz šo pārvalde metodi. Tautas kongresi ir tautu demokrātiskās kustības galamērķis.

Tautas kongresi un tautas komitejas nav fantāzijas auglis, bet cilvēka domas attīstības rezultāts, kas ietvēris sevī visas cilvēces pieredzi cīņā par demokrātijas sasniegšanu.

Tieša demokrātija ir ideāls problēmas atrisinājums, kas, ieviests praksē, nevar kļūt par strīda ābolu vai domstarpību objektu. Taču, tā kā visa tauta neatkarīgi no tās skaitliskuma nevar sanākt kopā, lai apspriestu un izlemtu politiskos jautājumus, tautas savā laikā atkāpās no tiešas demokrātijas principa, kas tā arī palika par tīru, no reālās dzīves tālu utopiju. Tās vietā radās daudz teoriju par varas instrumentiem - tādiem kā deputātu sanāksmes, partiju koalīcijas, referendumi, - kuri attālināja tautu no dalības politiskajā dzīvē, atņēma tai suverenitāti, bet tās varu nodeva savstarpēji naidīgu varas instrumentu rokās, kuri periodiski nomainīja viens otru, sākot ar atsevišķām personām un beidzot ar šķirām, klaniem, parlamentiem un partijām. Zaļā grāmata brīnišķā, konkrētā formā norāda tautām ceļu uz tiešu demokrātiju. Kaut arī tiešā demokrātija nevarēja tikt realizēta agrāk, tā, neapšaubāmi, joprojām paliek ideāla pārvaldes metode. Tā kā trešā vispasaules teorija piedāvā reālistisku pieeju tiešas demokrātijas ieviešanai, tad līdz ar to demokrātijas problēma pasaulē var tikt pilnīgi atrisināta. Masām ir jācīnās par visu autoritāro pārvaldes formu izskaušanu. Tās liekulīgi tiek dēvētas par dažādām demokrātijai formām, vienalga, vai tā būtu parlamentu, klanu, cilšu, šķiru var partiju vara.

Uz demokrātiju ved tikai viens ceļš, tai ir tikai viena teorija. Par demokrātiskiem dēvēto režīmu daudzveidība un to atšķirības tikai lieku reizi norāda uz to nedemokrātiskumu. Tautas vara var izpausties tikai vienā formā, un tautas varas īstenošana ir iespējama tikai vienā ceļā - organizējot tautas kongresus un tautas komitejas. Bez tautas kongresiem nav demokrātijas, tautas komitejām ir jābūt visur.

Vispirms visi iedzīvotāji tiek sadalīti primārajos tautas kongresos. Katrs kongress ievēlē vadošo orgānu - komiteju. Komitejas formē tautas kongresus iecirkņu līmenī. Šie kongresi ir augstākstāvoši par primārajiem. Tālāk primārajos tautas kongresos apvienotās masas ievēlē administratīvās tautas komitejas, kas stājas valsts administrācijas vietā un uzņemas vadīt visas tautas saimniecības nozares. Tautas komitejas, kas vada sabiedriskās saimniecības nozares, atbild par savu darbību primārajiem tautas kongresiem, kuri nosaka to politiku un kontrolē lēmumu izpildi. Līdz ar to vara un kontrole nonāk tautas rokās un sevi izsmēlušās demokrātijas apzīmējums: "demokrātija ir tautas kontrole pār valsti" tiek nomainīts ar pareizu apzīmējumu: "demokrātija ir tautas paškontrole".

Demokrātija ir tautas paškontrole.

Visi pilsoņi - tautas kongresu biedri - pēc savas nodarbošanās pieder pie dažādiem sabiedrības slāņiem. Tādēļ, neskatoties uz to, ka viņi ir primāro tautas kongresu biedri un bieži vien piedalās to vadīšanā, organizējas savos profesionālos tautas kongresos.

Jautājumi, kas tiek apspriesti tautas kongresos un tautas komitejās, galīgi tiek izlemti vispārējā tautas kongresā, kurā sanāk kopā tautas kongresu un tautas komiteju vadošie orgāni. Vispārējais tautas kongress notiek reizi gadā. Tā lēmumi tiek nodoti realizēšanai tautas kongresiem un tautas komitejām. Šie kongresi un komitejas savukārt pakļaujas primārajiem tautas kongresiem. Vispārējais tautas kongress nav atsevišķu pārstāvju forums, kā tas ir parlamentos, bet tautas kongresu un tautas komiteju forums.

Tā dabīgā ceļā tiek atrisināts jautājums par varas instrumentu un likts gals diktatorisko varas formu pastāvēšanai. Par varas instrumentu  kļūst tauta. Pilnīgi un uz visiem laikiem pasaulē tiek atrisināta demokrātijas problēma.

Sabiedrības likums

Bez varas instrumenta problēmas pastāv vēl viena problēma, kas, gan risināta atsevišķos vēstures periodos, līdz pat mūsdienām atrisinājumu nav  radusi. Tā ir likuma problēma.

Nepamatoti un nedemokrātiski ir uzdot sabiedrības likuma izstrādāšanu komitejai vai parlamentam. Tikpat nepamatoti un nedemokrātiski ir pieļaut, ka sabiedrības likumu maina atsevišķas personas, komitejas un parlamenti.

Kas tad ir sabiedrības likums? Kas to izstrādā? Kāda ir tā nozīme demokrātiskajā sistēmā?

Īstenais sabiedrības likums ir vai nu paraža, vai reliģija. Jebkurš mēģinājums noteikt sabiedrības likumu, apejot šos izejas punktus, ir nepamatots un neloģisks. Konstitūcija nav sabiedrības likums. Konstitūcija ir cilvēku noteikts pamatlikums. Ir jābūt avotam, kas attaisnotu šā likuma pastāvēšanu. Mūsdienu sabiedrībā brīvības problēmu ir radījis tas apstāklis, ka par sabiedrības likumu ir kļuvušas konstitūcijas, kas balstās vienīgi uz diktatoriskā varas instrumenta - vienalga, vai tā būtu atsevišķa persona vai partija, -viedokļa. To apliecina pastāvošo konstitūciju dažādība, neskatoties uz to, ka cilvēka brīvībai visur ir jābūt vienādai. Šis dažādības pamatā ir pie varas atrodošos personu uzskatu dažādība. Tieši brīvības jēdziena izskaidrojums ir pastāvošo režīmu vājais punkts. Metodes, ar kuras palīdzību valdības tiecas nostiprināt savu varu pār tautām, ir noteiktas konstitūcijās. Cilvēki ir spiesti pakļauties tām, jo spēkā ir konstitūcijās noteiktie likumi, kas būtībā ir varas instrumenta pārliecību paudēji. Varas instrumenta diktatoriskais likums ir aizvietojis dabīgo likumu. Tā kā cilvēka radītais likums it aizvietojis dabīgo likumu, likumības kritēriji ir novirzījušies no dabīgā ceļa.

Cilvēks vienmēr paliek cilvēks - kā savā fiziskajā apveidā, tā arī savās emocijās. Tādēļ dabīgais likums bija loģisks cilvēkam, kas ir un paliek vienots savā cilvēciskajā būtībā. Vēlāk konstitūcijas, tas ir, cilvēka radītie likumi pārstāja skatīt viņu kā vienotu un pastāvīgu būtni. Vienīgais šādas pozīcijas izskaidrojums ir varas instrumenta tieksme - vienalga, vai tā būtu persona, parlaments, šķira vai partija, - valdīt pār tautu. Acīmredzot tādēļ līdz ar varas nomaiņu parasti mainās arī konstitūcijas. Tas liecina par to, ka konstitūcijas ne tuvu nav dabīgais likums, bet ir varas instrumenta darbības voluntāristisks auglis, kas kalpo to interesēm.

Cilvēka brīvību apdraud tas, ka sabiedrība ir zaudējusi savu īsto likumu un aizvietojusi to ar cilvēka radītu likumu, kas palīdz varas instrumentam pārvaldīt masas. Patiesībā valdības metode ir jāpielāgo sabiedrības likumam, nevis otrādi.

No sacītā izriet, ka sabiedrības likums nav jāsastāda vai jāizstrādā. Likuma nozīme sabiedrības dzīvē ir tāda, ka tikai tas var konstatēt, kas ir patiesība un kas ir meli, kas ir pareizi un kas – nē, kā arī noteikt sabiedrības locekļu tiesības un pienākumus. Brīvība tiek apdraudēta, ja sabiedrībai nav svēta likuma, kura pamatā ir negrozāmas normas. Tās nedrīkst mainīt vai labot pēc varas instrumenta vēlēšanās. Vēl jo vairāk - varas instrumentam pašam ir jāievēro sabiedrības likums. Taču patlaban visas pasaules tautas tiek pārvaldītas ar cilvēka radītiem likumiem, kas tiek gan mainīti, gan atcelti atkarībā no tā, kāds varas instruments nācis pie varas. Tautas referendumi konstitūciju jautājumos ne vienmēr ir efektīvi, jo, ņemot par pamatu viennozīmīgu atbildi "jā" vai "ne", falsificē demokrātiju. Bez tam tautas tiek spiestas piedalīties referendumos ar cilvēku radītu likumu. Ja par konstitūcijas jautājumu ir noticis referendums, tas nenozīmē, ka konstitūcija ir kļuvusi par sabiedrības likumu, bet vienīgi apliecina faktu, ka konstitūcija ir jautājums, par kuru noticis referendums, ne vairāk.

Sabiedrības likums ir mūžīgs mantojums, bet ne tikai pašlaik dzīvojošo īpašums. Tādēļ konstitūcijas izstrādāšana un tās apspriešana laikabiedru referendumā ir sava veida farss.

Likuma kodeksi, ko radījis cilvēks uz viņa paša radītās konstitūcijas pamata, paredz daudz soda mēru, ko tikpat kā nevienā gadījumā neparedz paražas, kas uzliek morālu, nevis materiālu sodu un tādējādi nepazemo cilvēka pašcieņu. Reliģija ietver sevī paražas. Lielākā dala materiālo soda mēru reliģijā tiek atlikta līdz soda dienai, bet lielākā daļa dzīves normu ir izteikta baušļu, ieteikumu, jautājumu un atbilžu veidā. Šāds likums visvairāk atbilst cilvēka cieņai. Reliģija paredz nekavējošos sodu vienīgi galējos gadījumos, kad tas ir nepieciešams sabiedrības  aizstāvēšanai.

Reliģija ietver sevi paražas, bet paražas ir tautas dabīgās dzīves izpausme. Tātad reliģija, kas ietver sevī paražas, ir dabīgā likuma apliecinātāja. Likumi, kas nebalstās uz reliģiju un paražām, speciāli tiek radīti, lai nostādītu cilvēku pret cilvēku. Tie ir nepamatoti, jo neizriet no dabīgiem avotiem - paražām un reliģijas.

Kas vēro sabiedrības dzīves gaitu?

Rodas jautājums, kas vēro sabiedrības dzīves gaitu, lai savlaicīgi novērstu tās novirzi no likuma? No demokrātijas viedokļa nevienai cilvēku grupai nav tiesību uzraudzīt sabiedrību. Sabiedrība pati kontrolē sevi. Jebkuras pretenzijas no jebkuras puses - vai tā būtu atsevišķa persona vai cilvēku grupa - uz tiesībām kontrolēt likuma izpildi ir diktatūra, jo demokrātija paredz visas sabiedrības atbildību. Kontrolē ir jāpiedalās visai sabiedrībai. Tā arī ir demokrātija, kas tiek īstenota dzīvē ar demokrātiskas varas instrumentu, kas radīts atbilstoši pašas sabiedrības organizācijas raksturam, sākot ar primārajiem tautas kongresiem un tautas pašvaldību, ko realizē tautas komitejas, un beidzot ar vispārējo tautas kongresu (nacionālo kongresu), kas apvieno tautas kongresus un tautas komitejas. Atbilstoši šai teorijai varas instruments ir pati tauta un tauta arī kontrolē pati sevi. Tā sabiedrība kontrolē savu likumu izpildi.

Kā sabiedrība koriģē situāciju gadījumā, ja tiek pārkāpts likums?

Ja varas instruments ir diktatorisks, kas ir visu pastāvošo režīmu raksturīga iezīme, tad sabiedrībai atliek tikai viens ceļš, kā novērst likuma pārkāpšanu, - vardarbība, kas nozīmē pret pastāvošo varu vērstu revolūciju. Taču vardarbību un revolūciju pat tādā gadījumā, ja tās izsaka sabiedrības noskaņojumu un tās protestu pret likuma pārkāpšanu, īsteno nevis visa sabiedrība, bet tikai tie, kas izrāda iniciatīvu un drosmi izteikt sabiedrības gribu. Bet tāds ceļš paver iespējas jaunai diktatūrai, jo šāda revolucionāra iniciatīva revolucionārās nepieciešamības gadījumā nodod varu jauna varas instrumenta rokās, kas atkal aizstāj tautu. Tas nozīmē, ka varas instruments vienalga paliek diktatorisks. Bez tam situācijas maiņa ar spēka palīdzību nav demokrātiska akcija, kaut arī ir notikusi radušās nedemokrātiskās situācijas rezultātā. Sabiedrība, kas līdz šim griežas pa šo noslēgto apli, ir atpalikusi. Kur tad meklējama izeja?

Izeja ir saskatāma vienīgi tajā apstāklī, ka pašai tautai, sākot ar primārajiem tautas kongresiem un beidzot ar vispārējo tautas kongresu, jākļūst par varas instrumentu. Līdz ar to izzūd valsts administrācija un to nomaina tautas komitejas. Un, ja šādas sistēmas apstākļos notiek novirze no sabiedrības likuma, tas nozīmē, ka šai atkāpei ir totāls raksturs un situācija ir jākoriģē ar plašas demokrātiskas pārbūves palīdzību, nevis ar spēku. Šī operācija nebūt neaprobežojas ar voluntāristisku metodes izvēli, maiņu vai labojumu. Tā neizbēgami izriet no pašas sabiedrības demokrātiskās dabas, jo šajā situācijā nav pāri sabiedrībai stāvošu orgānu, pret kuriem varētu būt vērsta vardarbība un uz kuriem varētu tikt likta atbildība par atkāpšanos no likuma.

Prese

Cilvēkam kā fiziskai personai ir vajadzīga pašizteikšanās brīvība. Pat tādā gadījumā, ja cilvēks ir vājprātīgs, viņam ir tiesības brīvi izteikt savu vājprātu.

Demokrātija ir tautas vara, nevis tautas pašizteikšanās.

Cilvēks kā juridiska persona arī ir brīvs izteikt sevi kā tādu. Pirmajā gadījumā cilvēks pārstāv tikai sevi pašu, otrajām - fizisku personu grupu, kas veido juridisku personu.

Sabiedrība sastāv no daudzām fiziskām un juridiskām personām. Tādēļ, ja fiziskā persona ir vājprātīga, tas nenozīmē, ka pārējie sabiedrības locekļi arī ir vājprātīgi. Fiziskā persona izsaka tikai sevi, juridiskā - personu grupas, kas veido juridisko personu, intereses vai viedokli.  Tabaku ražojoša vai pārdodoša kompānija izsaka tikai to īpašnieku intereses vai viedokli, jo viņi ir ieinteresēti tabakas ražošanā un pārdošanā, neskatoties uz to, ka tā kaitē cilvēku veselībai.

Prese ir sabiedrības, nevis fiziskas vai juridiskas personas pašizteiksmes veids. Tādēļ ne no loģikas, ne no demokrātijas viedokļa prese nevar piederēt ne fiziskai, ne juridiskai personai.

Avīze, kas ir indivīda īpašums, izsaka tikai tās īpašnieka viedokli. No patiesas demokrātijas pozīcijām nav pieļaujams, ka atsevišķai personai piederētu publiski preses un informācijas līdzekļi. Tomēr viņai ir dabīgas tiesības izteikties jebkurā veidā, pat visārprātīgākajā. Ja persona ir ārprātīga. Avīze, kuru izdod, piemēram, tirgotāju arodbiedrība vai tirdzniecības palāta, ir tikai šīs sabiedrības grupas, nevis visas sabiedrības interešu un uzskatu paudēja.

Tāpat tas ir ar pārējām sabiedrības fiziskām vai juridiskām personām. Par demokrātisku ir uzskatāma tikai tautu komiteju izdodamā prese, jo tautas komitejas apvieno dažādas sabiedrības grupas. Tikai šajā gadījumā prese un citi informācijas līdzekļi var izteikt sabiedrības viedokli  kopumā un būt par sabiedriskās domas ruporu. Līdz ar to prese un informācijas līdzekļi kļūst patiesi demokrātiski.

Ārstu arodbiedrības izdodamai avīzei, lai tā patiesi pārstāvētu savu izdevēju, jābūt tīri medicīniskai avīzei. Tas pats attiecas uz citām apvienībām. Fiziskai personai ir tiesības izteikt tikai pašai sevi. No patiesas demokrātijas viedokļa viņai nav tiesību uzstāties neviena cita, kā tikai pašai savā vārdā. Līdz ar to radikāli tiek realizēts demokrātisks lēmums par tā saucamajām "brīvās preses" problēmām. Patlaban visā pasaulē diskutējamais jautājums par preses brīvību būtībā ir neatrisinātas demokrātijas problēma. To ir iespējams atrisināt, tikai pārvarot demokrātijas krīzi sabiedrībā kopumā. Vienīgais ceļš šīs sarežģītās problēmas - demokrātijas problēmas - atrisināšanā ir trešā vispasaules teorija.