Kapitāls līdzēja Osamam ieņemt līdera lomu islāma kaujinieku vidū. Nozīmīgu ietekmi uz viņu izrādīja vahabīts un džihāda ideologs Afganistānā – Abdalla Azams. 1982. gadā Osama devās uz Pešavaru un kļuva par Azama labo roku. Viņš nokārtoja modžahedu finansēšanu no Saūda Arābijas, bet personiskos līdzekļus ieguldīja treniņnometņu iekārtošanā arābu algotņiem. 1988. gadā Osama Bin Lādens nodibināja Al Qaeda ("bāze" vai "pamats"). Par tās ideoloģiju tika pasludināta no Rietumvalstu ietekmes pilnībā brīvas musulmaņu valstis un islāma kalifāta izveidošana no tām.

Fejas, elfi, mirušo gari, spoki, daudzpasaules, laika tuneļi – tie ir jautājumi, kas cilvēkus nodarbinājuši gadu simtiem un tūkstošiem. Materiālisti smīkņā – līdz brīdim, kamēr paši saskaras ar ko tādu, kas nepakļaujas racionālā prāta skaidrojumam. Kādā eksperimentā maziem kaķēniem uzlika brilles; viens redzēja tikai horizontālas līnijas, otrs – tikai vertikālas. Viens skrēja virsū vertikālajām galda kājām, otrs neatšķīra horizontālus priekšmetus. Līdzīgi pasauli uztver arī cilvēks – caur strikti ierāmētām brillēm. Piemēram, tā dēvētajiem spokiem. Kas gan tie ir? Zemapziņas rotaļa, smadzeņu māns, reāla citās pasaulēs mītoša parādība, koncentrēta enerģija? Zinātniski pamatotas atbildes uz šo fenomenu, saprotams, nav. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka spokiem ir tiesības eksistēt. Un skaidri vēl nevar zināt, kurš no mums kuram spokojas.

Zīdaiņa nāve aknu sabrukšanas dēļ, uzmanības deficīta sindroms, kavēta attīstība, imunitātes pazemināšanās, autisms, debilitāte un citas garīgas un fiziskas patoloģijas – tādas var būt vakcinācijas sekas. Piedevām vēl nevis mazāka, bet – tieši otrādi – lielāka iespējamība saslimt ar slimībām (turklāt izslimojot tās smagākā formā nekā tad, ja potēšana nebūtu notikusi), pret kurām cilvēks ticis potēts. Vēl trakāk – slimība tādā veidā tiekot nevis apturēta, bet tieši izplatīta... Tie ir tikai daži aspekti, par kuriem runā vakcinācijas pretinieki. Kā ir patiesībā? Visu patiesību laikam nezina neviens, atliek vien katram pašam meklēt informāciju un izdarīt secinājumus, jo dažādu speciālistu viedokļi ir radikāli pretēji. Vienu gan nevar noliegt: vakcīnas – tas ir milzu bizness. Un tas dara uzmanīgu.

Marianas ieplaka jeb, kā tagad to sauc — Marianas dziļvaga ir pati dziļākā, zināmā okeāna ieplaka uz Zemes, tā atrodas Klusā okeāna rietumu daļā un stiepjas gar Marianas salām 1500 kilometru garumā, veidojot V-veidīgu profilu ar stāvām (7-9 grādus no vertikāles) nogāzēm un plakanu dubenu 1-5 km platumā, kas sadalīts ar sliekšņiem vairākās atsevišķās, slēgtās depresijās. Pie dziļvagas dibena ūdens spiediens sasniedz 108,6 Mpa, kas vairāk nekā 1100 reizes pārsniedz normālu atmosfēras spiedienu Pasaules okeāna virsmas līmenī. Dziļvaga atrodas uz divu tektonisko plātņu sadures vietas, plātņu kustības zonā, kur Klusā okeāna plātne paiet zem Filipīnu plātnes.

Gribas jau mums, cilvēkiem, reizi par visām reizēm noskaidrot, kas patiesībā notiek pēc nāves. Vieni saka — ar to viss beidzas. Otri cerīgi bilst, ka nonākam debesīs, trešie teic, ka pametam šo pasauli, lai atgrieztos nākamajā dzīvē. Par norisēm klīniskās nāves laikā ir dzirdējis teju ikviens — tunelis, balta gaisma tā galā, mirušo radinieku sirsnīga satikšana, sava ķermeņa vērošana no palātas griestiem un tā joprojām. Vēl ir ceturtie un piektie viedokļi, bet ir arī cilvēki, kuri, piedzīvojuši klīnisko nāvi, apgalvo — tādas nāves nemaz nav. Ir tikai pāreja citā, daudz skaistākā dimensijā.

Pieņemts uzskatīt, ka smadzenes saņem informāciju no apkārtējās pasaules, pārstrādā to un pieņem tādus vai citādus lēmumus. Pēc dažu zinātnieku domām smadzenes var uzglabāt līdz 15 triljoniem dažādu datu. Taču ir pētnieki, kas nav pārliecināti, ka informācija patiešām tiek uzglabāta smadzenēs, nav pārliecināti par to, kas īsti vada mūsu darbību.

Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka cilvēki ir pirmās saprātīgās un civilizētās būtnes uz Zemes. Taču nav izslēgts, ka vēsture ir bijusi savādāka. Un ka pirms desmitiem miljonu gadu uz mūsu planētas ir dzīvojuši saprātīgi reptiļi un vēl vairāk, viņi nav izmiruši, bet ir evolucionējuši un dzīvo starp mums. Dinozauru valdīšanas laikmets sākās apmēram pirms 240 miljoniem gadu un ilga apmēram 175 miljonus gadu. Parādījušies ap 20-30 miljonus gadu agrāk par "šausmīgajiem zvīņnešiem", sīkie zīdītājdzīvnieki atrada savu ekoloģisko nišu kaut kur koku zaros vai zemē, zem to saknēm. Viss pārējais piederēja reptiļiem. Jūrā peldēja dinozauri ar pleznām, pa sauszemi, starp purviem un mežiem klīda div- un četrkājaini zvīņneši garumā no pārdesmit centimetriem līdz 30 metriem un pat vairāk, bet gaisā planēja pterodaktili un citi spārnoti, aukstasiņu monstri, kuri nedziedāja un nečivināja, kā putni, bet draudīgi šņāca un kurkstēja. Ar īpaši attīstītu prātu šie radījumi neizcēlās. Gigantiskā, 30-metrīgā un 20-tonnīgā diplodoka galvas smadzenes pēc izmēra bija tikpat lielas kā kaķēnam. Kaut gan šis trūkums tam netraucēja visu dienu vāļāties siltajā purva ūdenī un nepārtraukti gremot, gremot un gremot, lai pabarotu savu bezgalīgo masu.

Katoļu ordeņa "Opus Dei" tēls pēdējā laikā veidojies lielā mērā Dena Brauna grāmatas "Da Vinči kods" un tās ekranizācijas iespaidā. Kas tad viņi ir īstenībā, šielaicīgajā pasaulē dzīvojošie mūki: "Vatikāna diversanti", aukstasinīgi slepkavas, kas nodarbojas ar pašmocību rituāliem, vai arī godīgi kristieši, kas ikdienas dzīvē meklē savus ceļus pie Dieva? "Opus Dei" dibinātājs Hosē Marija Eskriva de Balagers ir dzimis 1902. gadā. Bez Hosē Marijas ģimenē bija vēl pieci bērni. Vecāki viņiem visiem deva kristīgu audzināšanu. Vēl pavisam bērns Hosē Marija Eskriva tik tikko izbēg no nāves meningīta dēļ, kad māte viņu aizved uz Torresjudadas Jaunavas skitu. Pēc dažiem gadiem Hosē Marija ierauga sniegā kailu kāju pēdas un nolemj, ka viņa priekšā ir mūka pēdas. Viņš uztver to kā zīmi, kas apliecina, ka Kungs gaida, ka viņš kalpos Viņam. Kāda būs viņa misija, to Hosē Marija vēl nezināja, taču viņš stingri nolēma kļūt par garīdznieku. Panācis to, viņš sāk strādāt kādā lauku draudzē, pēc tam Saragosā.

Īru drakons, šī mazzināmā briesmoņa nosaukums ir nosacīts. Tas balstās uz Viduslaiku autora Kretjēna de Truā garstāsta "Tristans un Izolde" vārdiem: "Īru zemē ieviesās čūska, kas iznīcināja un uzpostīja visu valsti." Kas vēl ir teikts par čūsku? Tā divreiz nedēļā parādās pie karaļa pils un bez žēlastības aprij visus, ko redz, "tā kā neviens aiz bailēm no čūskas vairs neizgāja ārpus pils vārtiem". Protams, pēc pasakas likumiem, karalis pavēlēja izziņot, ka tam, kas pieveiks pūķi, viņš atdos visu, ko vien tas vēlēsies, bez tam vēl – pusi no karaļvalsts un savu meitu, brīnišķo Izoldi par sievu, "ja viņš vēlēsies to ņemt".

Pat pašos īstākajos Viduslaikos rietumu, Eiropas pūķim ticēja vairums bērnu un tikai ļoti maz pieaugušo. Vieta tam atradās tikai pasakās, aiz kuru robežām tas nelikās pārliecinošs. Pavisam citādi bija Ķīnā. Luns jeb pūķis bija būtne, kas ieņēma centrālo vietu ķīniešu mitoloģijā. Un neatkarīgi no tā, kādu reliģiju pārstāv ķīnietis, viņš godā pūķi, apbrīno viņu, tic viņam kā simbolam un nevis kā briesmonim.

Naga ir austrumu čūska. Par tās dzimteni visdrīzāk var uzskatīt Indiju, kur to attēlo, kā lielu rāpuli ar čūskas ķermeni un vienu vai vairākām cilvēka galvām. Kā pienākas čūskām – ūdens un zemes bērniem, rāpojošām radībām – ir pastāvīgs naids ar putniem un to valdnieku Garudu. Nagas, savukārt, valda pār Pazemes pasauli, kur atrodas to galvaspilsēta. Naga nav vienkārša čūska, to ir Dzemdējusi dieva Kašjapas sieva, dieviete Kadru. No citas sievas Kašjapam Arī ir bērni – brīnumputni. Var teikt, ka abas māmiņas ir laidušas pasaulē daudzus vienādus bērnus, jo čūsku – nagu un brīnumputnu ir ļoti daudz, taču starp tiem valda mūžīgs naids, kā jau tas pienākas debess un pazemes valdniekiem.

Šie senie, parasti lielu izmēru radījumi spēlē svarīgu lomu pasaules folklorā. Laikam nav nevienas tautas, kas tādā vai citādā veidā nav izteikušas savu attieksmi pret šiem rāpuļiem. Protams, tie ir cēlušies no parastajām čūskām un ķirzakām, ko iztēle ir palielinājusi daudzas reizes. Dabiski, ka ne jau visas čūskas ir tik lielas kā mūsu mežos, karaliskā kobra sasniedz četru metru garumu, bet baiļu acīs tā var izaugt līdz pasakainiem izmēriem. Tropos ir pitoni un anakondas, kas jau tuvojas gigantiem. Lielie varāni, īpaši no Komodo salas, krokodili un citi reptiļi – lūk, materiālā bāze, lai radītu čūskas un pūķus.

XVI gadsimts. Tieši uz šo laiku attiecas pirmās pārbaudītās ziņas par  sieviešu dueļiem. Tās, starp citu, izgaisina mītu, ka pirmatklājējas šajā jomā bija francūzietes. Tā, Sv. Benediktas sieviešu klostera hronikā tiek pieminēts, ka 1571. gada 27. maijā klosteri ieradās divas augstdzimušas senjoritas. Viņas palūdza klostera pārvaldniecei istabu kopīgai lūgšanai. Atļauja tika dota. Taču, ieslēgušās istabā, senjoritas tā vietā, lai sāktu lūgšanu, izvilka kinžalus un metās viena otrai virsū, kad trokšņa izbiedētās mūķenes ielauzās telpā, viņu acīm pavērās šausminoša aina: uz grīdas gulēja divas asiņojošas dāmas, viena no viņām bija mirusi, otra – mira.

Viduslaikos zooloģijas rokasgrāmatas tika sauktas par bestiārijiem. To autori aprakstīja ne vien pazīstamus dzīvniekus, bet arī svešzemju radības, kuras bieži vien paši nemaz nebija redzējuši, bet vadījās tikai pēc nostāstiem. Tā rokasgrāmatās bieži iekļuva arī pavisam fantastiski radījumi. Nav tēla izsmalcinātāka, smalkāka un cēlāka par vienradzi. Ar viņu rotā karaļu ģerboņus, tajā skaitā Anglijas ģerboni, vienradzis figurē Renesanses meistaru darbos, kā likums jaunas, brīnišķīgas dāmas sabiedrībā, kuras priekšā dievinoši liec ceļus un noliek uz viņas gurniem savu taisno, savīto ragu un tā pamirst – dari ar mani, ko gribi! Ja nebūtu jaunavas – nekad mednieki nespētu noķert vienradzi un neatvestu to uz imperatora zvērnīcu, lai gan, kurš gan zvērnīcā ir redzējis vienradzi?

Neapšaubāmi, ka cilvēks tādos tempos iznīcina neskarto dabu, ka pilnīgi iespējams, ka retāku un pat lielu dzīvnieku sugas izzūd zinātnes neatklātas. Pilnīgi iespējams, ka tā varēja notikt arī ar plankumaino lauvu – marozi. Pēdējo reizi šos dzīvniekus esot redzējuši pirms kādiem 50 gadiem. Taču, tā kā tos nav redzējuši zinātnieki, oficiālai zinātnei tādi lauvas neeksistē. Vispār jau kaķveidīgo dzimta glabā vēl citus noslēpumus. Kaut vai onza – vēl viena lielo kaķu suga no Latīņamerikas (uzskata, ka cilvēki ir vienkārši redzējuši jaguārus vai jaguarundi mazliet savādākā izskatā), vēl var minēt karalisko gepardu, austrumu panteru. Protams, ka šajā marozirindā iederas arī marozi.